Saldūdens resursu problēmas

Iespējas izmantot ūdens resursus nosaka ne tikai to fiziskā pieejamība, bet arī kvalitāte. Ūdens satur noteiktu daudzumu izšķīdušu vielu. Ūdenī bieži vien atrodami arī dzīvie organismi. Lai nodrošinātu ūdens resursu aizsardzību, ir svarīgi ūdenī nodalīt dabiskas izcelsmes vielas un vielas, kas tajā nonākušas cilvēka darbības rezultātā. Ūdens sastāvs ir mainīgs. Tas var mainīties gan dabisku procesu rezultātā, gan cilvēku darbības rezultātā. Pētījumi liecina, ka saldūdens sastāvs Latvijā pēdējo desmitgažu laikā ir būtiski mainījies, un pārmaiņu galvenais cēlonis ir cilvēku darbība.

Patlaban labā ekoloģiskā kvalitātē ir tikai trešdaļa Latvijas upju un ezeru. Šis rādītājs ir zem vidējā Eiropas Savienībā, kur labā kvalitātē ir 40%. Latvijā ir 164 riska grupā esošas upes un ezeri. Kartē redzama Latvijas virszemes ūdeņu kvalitāte (2020. gads, karti izstrādāja VSIA “Latvijas Vides, ģeoloģijas un meteoroloģijas centrs”).

Nozīmīgākās problēmas rada piesārņojums ar augu barības vielām (slāpekļa un fosfora savienojumiem, kas izraisa eitrofikāciju), kā arī ūdensteču un ūdenstilpņu krastu un gultnes pārveidojumi. Barības vielas ūdeņos ieplūst ar notekūdeņiem un notecēm no lauksaimniecības un mežu teritorijām, un tas veicina ūdensteču un ūdenstilpju aizaugšanu. Augstākais piesārņojuma līmenis ir novērots Lielupē un citos ūdeņos, kas ietilpst Lielupes baseinā, kā arī citās upēs un ezeros, kas atrodas lauksaimniecībā un rūpniecībā aktīvi izmantots reģionos. Daudz piesārņojošās vielas ūdeņos nonāk arī no apdzīvotām vietām, jo īpaši mājsaimniecībām, kurās ir novecojušas vai nekvalitatīvas sadzīves notekūdeņu sistēmas.

Dažādi pārveidojumi (aizsprosti, ostas, krastu nostiprinājumi u.c.) maina ūdeņu dabisko režīmu, tādējādi ietekmējot arī dabiskās dzīvotnes. Aizsprosti var kavēt vai pat padarīt pilnīgi neiespējamu zivju pārvietošanos, ietekmēt to dzīves vidi.                                                                                   

Virszemes ūdeņi ir nozīmīga ekosistēmas daļa, un to kvalitāte var ietekmēt ne tikai attiecīgo sateces baseinu, bet arī ar ūdeņiem saistīto resursu kvalitāti, kā arī plašāku ūdeņu kvalitāti. Piemēram, vairums Latvijas upju ietek Rīgas līcī vai atklātajā Baltijas jūras daļā, līdz ar to tiešā veidā ietekmējot jūras ūdens kvalitāti. No upēm ieplūstošais piesārņotais ūdens ir viens no galvenajiem cēloņiem ūdens kvalitātes problēmām un augstajai eitrofikācijai Baltijas jūrā.

Vēl, runājot par saldūdens resursu problemātiku, jāpiemin, ka daudzas Latvijas upes plūst ne tikai pa mūsu valsts teritoriju, bet arī pa kaimiņu valstīm – Lietuvu, Igauniju, Baltkrieviju un Krieviju. Starp valstīm ceļo ne tikai upju ūdens, bet arī tā piesārņojums. Pētījumos ir pierādīts, ka pārrobežu ūdeņu pārnese ir nozīmīga ūdens resursu piesārņojuma problēma, un tādēļ ir jāpievērš liela uzmanība pārrobežu sadarbībā saldūdens resursu apsaimniekošanā.